“Vīnakoks”, 07.04.2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Apd 8:26-40; 1Jņ 4:7-21; Jņ 15:1-8

Manam vectēvam bija liels vīnogu dārzs. Es atceros, ka katru gadu agrā pavasarī, pirms sulas sāka tecēt, viņš brutāli nogrieza nost vecos zarus, atstājot tikai veselos. Es, kā bērns, izpētīdams kādu sevišķi apcirptu vīnogulāju, domāju pie sevis, kā šis koks var izdzīvot tādu procedūru? – laikam šis koks tagad būs pagalam. Bet katru gadu, man par pārsteigumu, koki ne tikai izdzīvoja, bet deva garšīgus augļus.

Šodienas tekstā mēs dzirdam līdzību par Baznīcu: Kristus ir vīnakoks, mēs tie zari, un Tēvs debesīs ir dārznieks, kas to kopj. Bieži cilvēki, pat es savā laikā domāju, ka Kristus ir vīnakoka STUMBRS, bet mēs tie zari – it kā tie būtu pilnīgi svešķermeņi un tiem nebūtu nekā kopīga. Bet kādā reizē arhibīskaps atgādināja, ka Jēzus tā neteica. Jēzus teica “Es esmu vīnakoks.” Vīnakoks ir viss koks kopumā – saknes, stumbrs, zari, augļi. Kristus ir viss koks. Mēs esam Kristū. Mēs saņemam visu savu dzīvību no Viņa. Saknes ir apustuļi un tie kristieši, kas bijuši pirms mums – tā ir mūsu mantotā sentēvu ticība. Mēs esam daļa no tā paša vīnakoka, kurā Pēteris sludināja, Pāvils mācīja un Jānis liecināja, jo tie ir tieši mūsu ticības tēvi. Kristū mēs esam vienoti ar tiem, jo mēs visi esam šajā paša vīnakokā, kas ir Kristū.

Mūsu debesu Tēvs izcērp mūs ar bauslības šķērēm. Bauslības vārdi “Tev būs…” vai “Tev nebūs…” sagriež mūsu sirdsapziņu, kad mēs ieraugām, ka tas, ko darām, nav tas, ko mums vajadzētu darīt. Kā apustulis Jānis mums raksta: “Ja kāds saka: es mīlu Dievu, – un ienīst savu brāli, tad viņš ir melis; jo, kas nemīl savu brāli, ko viņš ir redzējis, nevar mīlēt Dievu, ko viņš nav redzējis. Un šis bauslis mums ir no Viņa, ka tam, kas mīl Dievu, būs mīlēt arī savu brāli” (1Jņ 4:21). Vai mēs sakām, ka mīlam Dievu, bet ienīstam brāli vai māsu Kristū? Vai sakām, ka mums ir sadraudzība ar Dievu, bet nevaram ciest sēdēt blakus kādam, kas ir mūsu draudzē? Tad šie bauslības vārdi griežas sirdī, un tas sāp. Bauslības vārdi sakaltē neauglīgos zarus mūsos, lai Dievs var tos nogriezt. Ja jums ir kaut kas pret savu brāli vai māsu Kristū, jums vajadzētu izrunāties ar viņu, lai jūs varētu atrast sakni tam un to izraut, lai jūs abi varētu augt mīlestībā. (Mt 5:22-24)

“Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus, un šķīsta mūs no visas netaisnības” (1Jņ 1:9). Šie vārdi turpretim, ir evaņģēlijs un kā eļļa, kas dziedē mūsu sāpes, kā ūdens, kas dzirdina labus, bet novītušus zarus. “Redzama kļuvusi ir Dieva mīlestība mūsu starpā, Dievam Savu vienpiedzimušo Dēlu sūtot pasaulē, lai mēs dzīvotu caur Viņu. Šī ir tā mīlestība nevis, ka mēs esam mīlējuši Dievu, bet, ka Viņš mūs mīlējis un sūtījis Savu Dēlu mūsu grēku izpirkšanai” (1Jņ 4:9-10). Tāpēc apustulis raksta: “Mīlēsim, jo Viņš ir mūs pirmais mīlējis.” (1Jņ 4:19)

Lai zars varētu augt, tam nepieciešams ūdens. Kā Tēvs piegādā Kristus zariem ūdeni? Caur vārdu un sakramentiem. Pār Dieva vārdu Jēzus saka, ka tas “kļūs viņā par ūdens avotu, kas verd mūžīgai dzīvībai” (Jņ 4:14). Bībele nav rokasgrāmata, kas dod pamācību, kā svētīgi un tikumīgi dzīvot, kaut tā māca par to. Bībele nav likumu grāmata, kas atšķir labu no ļauna, kaut tā par to māca. Bībele savā būtībā ir vēstule no Dieva, lai mēs tajā redzētu, kāds ir Dievs, ko Viņš dara, kā Viņš to dara, kāds ir Viņa raksturs. Ja mēs lasītu Bībeli, it kā tā būtu tikai mācību grāmata, diez vai mēs to labprāt lasītu. Bet ja mēs atveram Bībeli ar skaidru domu un ticību, ka tur mēs satiksim Dievu un Viņš ar mums runās caur to – tad tas kļūs pavisam citādāk. Kurš gan negrib satikt Dievu? Ja jums mājās ir Bībele, tad tur jums ir visas iespējas. Lietojiet to un tā kļūs par dzīvības avotu, kas verd mūžīgai dzīvei.

Par kristības sakramentu Jēzus saka: “Patiesi, patiesi Es tev saku: ja kāds neatdzimst ūdenī un Garā, netikt tam Dieva valstībā!” (Jņ 3:5) un “Kas tic un top kristīts, tas tiks izglābts, bet, kas netic, tiks pazudināts” (Mk 16:16). Kristība nav mūsu darbs, vai mūsu atbilde Dievam, bet gan Dieva darbs mūsos. Kā sēkla nevar bez ūdens atdzīvoties un uzdīgt zemē, tā mūsu dvēseles nevar bez kristības ūdens atdzīvoties un uzdīgt debesu valstībā.

Par altāra sakramentu Jēzus teica: “Es esmu dzīvā maize, kas nākusi no debesīm. Kas ēdīs no šīs maizes, tas dzīvos mūžīgi. Un maize, ko Es došu, ir Mana miesa, kas dota par pasaules dzīvību … Kas bauda Manu miesu un dzer Manas asinis, tam ir mūžīgā dzīvība” (Jņ 6:51,54). Vakarēdiens ir kā vīnakoka sula, kas uztur mūs pie ticības.

Lai zars augtu un nestu augļus, ir arī nepieciešams, ka tas paliek pie koka – paliek Kristū. Jēzus teica, ka Baznīca ir Viņa miesa. Draudze ir Kristus miesas manifestācija. Viens cilvēks nevar būt Baznīca. Viens cilvēks nevar būt draudze. Draudze ir kristiešu kopiena, kas parādās laikā un telpā – šeit un tagad, tepat mūsu vidū, un šajā kopienā ir daudz locekļu.

Kas notiek ar tiem, kuri veselības dēļ nevar nākt uz baznīcu? Tad Baznīca iet pie viņiem. Piezvaniet man vai Agnesei un mēs dosimies mājapmeklējumā – svinēsim vakarēdienu un saņemsim Dieva svētību. Diakonijas darbam pamatā ir garīgs raksturs.

Jēzus saka, ka Viņš ir vīnakoks un mēs tie zari. Ja mēs nogriežam sevi nost no Kristus un Viņa draudzes, mēs nokaltīsim un paliksim nederīgi Dieva valstībai. Ja draudze pagriež muguru Kristum, neievērojot Viņa mācību un nemīlot viens otru, tā arī novīst un izmirst, jo tā nesaņem to, kas viņai nepieciešams. Bet ja mēs atļaujam Lielajam Dārzniekam, Tēvam, kas ir debesīs, apcirpt grēku no mūsu sirdīm, un ļaujam evaņģēlija vēstij dzirdināt mūs, tad mēs augsim Viņā un sirsnīgā mīlestībā vienam pret otru.

Ja draudzē tiek mācīta skaidra Bībeles mācība, un draudze dzīvo pēc tā un dara to, kas ir pavēlēts, tad tā būs vesels zars Kristus baznīcā. Kristus apsola, ja mēs paliekam Viņā un Viņš mūsos, tad mēs nesīsim daudz augļu. Kā zars nevar nest augļus no sevis, ja tas nepaliek pie vīnakoka, tāpat arī mēs, ja nepaliekam Kristū, nevaram nest augļus. Lai Dievs dod, ka mēs vienmēr paliekam Viņā un Viņa draudzē, un draudze vienmēr paliek uzticīga Viņam. Āmen.