“Viņš ir miers”, Ziemsvētku svētvakars 2021. (K.Zikmanis)

Teksti: Jes 9:2–7; Tit 2:11–14; Lk 2:1–14

“Viņa vārds ir: Brīnums, Padoma devējs, Varenais Dievs, Mūžīgais tēvs un Miera valdnieks.” (Jes 9:5)

Nāk prātā amerikāņu Ziemsvētku dziesma, kurā minēti dažādi cilvēki grūtās situācijās, un kā, par spīti problēmām, viņi atrod sirdsmieru brīdī, “kad [viņu] acis ir vērstas uz To Bērnu”. Mūsu dziesmu grāmatā ir dziesma, kas vaicā “Kas ir šis Bērns”? Pravietis Jesaja Viņu sauc par Miera valdnieku, kas izklausās visai formāli, iespaidīgi un varbūt neaizsniedzami. Lūkas evaņģēlija mēs dzirdam eņģeļu dziesmu: “Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts” (Lk 2:14). Šovakar caur dziesmām apskatīsim, ko tas nozīmē, ka šis Bērns, kura piedzimšanu mēs pieminam šovakar, ir Miera Ķēniņš un ka Viņā mums var būt miers sirdī.

Pravietis Miha runā par šo Bērnu daudz personīgāk un tuvāk – “Viņš ir mūsu miers” (Mih 5:4). Un, ja mūsu acis ir vērstas uz šo Bērnu, skatās uz šo Bērnu, vēro un ar mīlestību uzlūko šo Bērnu, mums ir sirdsmiers, kaut visa pasaule mums apkārt, šķiet, mainās ik nedēļu, ka dzīve kļūst arvien nestabilāka, ka cerība, ka kaut kas var mainīties uz labo pusi, zūd ar katru reizi, kad mēs atveram internetu, klausāmies radio vai skatāmies televizoru. Visur apkārt ir gandrīz tikai sliktas ziņas, un, ja dzirdam kaut vai kripatiņu labas ziņas, mēs tveramies pie tām, it kā no tām būtu atkarīga visa mūsu dzīve. Tāpēc aicinu šovakar, kā vēl nekad vērot šo Bērnu, šo reālo un īsto Bērnu, kas vēsturiski piedzima kūtī pirms 2000 gadiem, bet kas joprojām var piedzimt mūsu nemierīgajās sirdīs un nest tur mieru.

Ja būsim godīgi, mieru nekad nevarēsim atrast apstākļos. Vienalga, cik labi mēs plānosim, cik rūpīgi mēs izkalkulēsim mainīgo, dzīve mūs pārsteigs. Varbūt mēs to zinām ar prātu, bet mums tas ir jāsaprot arī ar sirdi. Šodien var būt labi. Rīt, negaidīti var būt karš, ekonomiskā katastrofa, vai mūsu gadījumā pandēmija, kas apgriež visu kājām gaisā. Un, ja būsim godīgi pret sevi, nav daudz, ko mēs spējam darīt, lai to mainītu, vai nu kā indivīdi, vai kā valsts, vai kā pasaule. Mēs varam burkšķēt un rīkot tik mītiņus, cik mēs gribam, bet mums ir jāatzīst, ka kaut kur dziļi sirdī mēs zinām, ka tas maz ko līdzēs.  Un tāpat mēs varam ievērot visus ierobežojumus, ko mums liek, un būt kā paklausīgi zaldātiņi un zināt, ka maz no tā mainīsies. Vai mēs varam nolaist rokas, padodies un būt līdzīgi bezpalīdzīgām lapiņām dzīves straumē un tik-un-tā zināt, kas nekas no tā nemainīsies. Tas, ko mēs varam, spējam un kas mums ir jādara, ir lūgt Dievu, nožēlot savus (nevis citus) grēkus (gan pret Dievu, gan pret līdzcilvēkiem, vai tie būtu valdībā, vai kaimiņš, kurš domā citādāk par vakcīnu nekā es), un cerēt, ka kā viena draudzes locekle teica, “ka Dievs pieliks tam punktu”.

Henrijs Vadsvorts Longfelovs, amerikāņu dzejnieks sarakstīja slavenu Ziemsvētku dziesmu par cerību un mieru ļoti grūtos laikos. Es citēšu tagad angliski, lai jūs varat dzirdēt atskaņas un skanējumu, tad tulkošu domu.

I heard the bells on Christmas Day
Their old, familiar carols play,
And wild and sweet
The words repeat
Of peace on earth, good-will to men!

Es dzirdēju zvanus Ziemsvētku rītā
Tās vecās, pazīstamās dziesmas skan
Bezrūpīgi un saldi
Tie vārdi atskanēja
Par mieru virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.

Viņš sarakstīja šos brīnišķīgos vārdus laikā, kad viņa pirmā sieva nomira dzemdībās, bet mīļotā otrā sieva nomira no apdegumiem, kad viņas kleita aizdegās pie sveces. Visbeidzot viņa dēls slepeni iestājās armijā, un tika līdz nāvei ievainots Amerikas pilsoņu karā ap Ziemsvētku laiku. Šajā kontekstā 1863. g. Ziemsvētkos Longfelovs sarakstīja šo slaveno dzejoli par cerību Ziemsvētku notikumā, ka Kristus, un nekas cits šajā svārstīgajā pasaulē ir mūsu miers.

Bet Longfelovs nebija naivs. Dzīve ir grūta un smaga.  Maz ir to cilvēku, kuri atceras tos grūtumus, smagumus un to, kas bija jāupurē Otrajā pasaules karā.  Mums varbūt ir grūti, bet tas nav salīdzināms ar tās paaudzes grūtībām. Es teiktu, ka ir pat egoistiski un savtīgi salīdzināt mūsu apstākļus ar holokaustu vai genocīdu. Longfelovs turpina:

And in despair I bowed my head;
“There is no peace on earth,” I said;
“For hate is strong,
And mocks the song”
Of peace on earth, good will to men.”

Un izmisumā es noliecu galvu;
“Nav miera virs zemes,” es teicu;
“Jo naids ir spēcīgs,
Un izsmej dziesmu
Par mieru virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.”

Ir viegli skatīties apkārt pasaulē un zaudēt cerību. Šī pasaule ir lemta bojāejai Pastarā dienā. Grēks pasaulē, un jūs un es, esam pelnījuši šādu spriedumu. Ļaunums, kas, šķiet, iet plašumā, nevar valdīt mūžīgi. Ja mums ir labs Dievs, un mums ir, Viņš “pieliks punktu” ļaunumam un grēkam un beigās uzvarēs velnu un nāvi, radot jaunas debesis un jaunu pasauli, kur grēkam un ļaunumam vairs nebūs teikšana, bet vienīgi Dievam Visuvaldītājam.

Šī jaunā radība iesākās Bētlemē, kad Jaunava dzemdēja Dēlu un ielika Viņu silītē. Šis Bērns ir iesākums Dieva plānam mainīt mūs visus no iekšienes, dāvājot mieru, ko neviena laicīga lieta vai notikums nevar atņemt, jo Viņš pats, Dievs miesā, ir mūsu miers. Tas, kas pēc savas būtības nevar tikt mainīts vai pārgrozīts, kas ir stabils un konstants, var dot mieru, kas ir pārāks par mūsu saprašanu, un sargāt mūsu sirdis. Viņš ir mūsu miers.

Paskatieties uz šo Bērnu tā, kā jūs uzlūkotu savu pašu bērnu vai mazbērnu. Ir miers, prieks un mīlestība sevišķi, ja bērns ir zīdainis. Šis Zīdainis silītē ir nācis, lai darītu visu jaunu. Ne visu uzreiz, bet sirdi pēc sirds. Šajos svētkos ielaidiet šo Bērnu savā sirdī, varbūt no jauna, varbūt pirmo reizi un ļaujiet Viņam iedot jums mieru.

Longfelovs noslēdz savu dziesmu cerībā un mierā Kristū un Viņa darbā:

Then pealed the bells more loud and deep:
“God is not dead, nor doth He sleep;
   The Wrong shall fail,
   The Right prevail,
With peace on earth, good-will to men.”

Tad zvani zvanīja vēl skaļāk un dobjāk:
“Dievs nav miris, nedz snauž Viņš;
Netaisni kritīs,
Taisni uzvarēs,
Ar mieru pasaulē, un cilvēkiem labs prāts.”

Es iesāku runāt par dažādiem cilvēkiem dažādās problēmās, kas atrada mieru, kad viņu acis bija vērstas uz šo Bērnu. Es minēju daudz grūtākus laikus, kurus cilvēki ir pārdzīvojuši. Ja citi ir pārdzīvojuši mokošus laikus, mēs arī varam, sevišķi, kad mūsu acis ir uz To Bērnu, kura dzimšanas dienu mēs svinam. Viņš ir vienīgais stabilais un drošais pamats, uz kā rast un būvēt mieru. Savā sirdī, mūsu apkārtnē, mūsu pasaulē. Lai Kristus valda mūsu sirdīs kā Miera Ķēniņš un mūsu miera avots šajos trakajos laikos! Āmen.

[1]

[2]

[3]