Teksti: Jes 49:1–7; Apd 13:13–26; Lk 1:57–80
“Lai slavēts Kungs, Israēla Dievs, jo Viņš ir uzlūkojis savu tautu un devis tai pestīšanu” (Lk 1:68)
Ir vairākas reizes Bībelē, kad mēs redzam cilvēkus, Gara pilnus, proklamējot Dieva godību un pasludinot Viņa žēlastību. Šajā stāvoklī cilvēks tiek pildīts ar Svēto Garu, lai paustu Dieva varenos darbus, slavētu Viņa svēto vārdu, teiktu Viņa mūžīgo godību un varbūt arī pravietotu kaut ko no Viņa nākotnes nemainīgajiem plāniem. Šajā stāvoklī cilvēks kļūst par Dieva instrumentu. Bet ne tādā nozīmē, ka Dievs dara visu, un iedvesmotais cilvēks ir pasīvs dalībnieks. Nē. Kad Svētais Gars nāk pār cilvēku, lai caur viņu spontāni nāktu slava un pateicība, cilvēks ir pie pilnas apziņas, viņš saprot, kas notiek ar viņu un ap viņu un viņš sevi pilnībā kontrolē. Nav tā, ka cilvēks, kas sludina Garā būtu kādā transā vai bezsamaņas stāvoklī, kur kāds pārdabisks spēks pārņem viņa ķermeni un rīkojas ar viņu, kā ar teātra lelli vai robotu. Tā Dievs nerīkojas ar saviem radījumiem. Viņš sadarbojas ar viņiem, lai slavas avots—Dievs, un slavas izpaudējs—cilvēks ir perfektā harmonijā un saskaņā.
Kā jau minēju, ir vairāki gadījumi, kad šāda spontāna slavas izpausme ir pierakstīta Bībelē. Mirjāma dziedāja un dejoja slavas himnu Dievam, kad Israēls pārgāja pār Sarkano jūru, nogremdējot Ēģiptes karapulkus. Šis nebija vienkārši prieks, ka viņi ir sveiki un veseli tikuši drošībā, bet kas vairāk. Šis bija Gara inspirēts slavas brīdis tautas priekšā. Mēs lasām: “Tad praviete Mirjāma, Ārona māsa, ņēma rokā bungas, un visas sievietes devās tai pakaļ bungodamas un diedamas. Un Mirjāma tām teica: ‘Dziediet Kungam, jo Viņš augstin augsts, ir zirgus, ir jātniekus iemeta jūrā!” (2Moz 15:20-21). Šī dziesma paplašinātā veidā tiek dziedāta arī debesīs Atklāsmes grāmatā (Atkl 15:1), paužot Dieva un Jēra uzvaru pār saviem ienaidniekiem. Vai varam teikt, ka Mirjāma tai brīdī ieraudzīja daļiņu no šīs debesu slavēšanas un to ienesa uz zemes? Daudz no tā, ko mēs darām dievkalpojumā, ir tikai daļa no tā, kas notiek debesīs ap Dieva troni.
Šodienas lasījumā kaut kas līdzīgs notiek Jāņa Kristītāja tēvam—Zaharijam. Mēms, kopš brīža, kad eņģelis Gabriēls viņam pavēstīja par Jāņa piedzimšanu, tagad, kad tas laimīgais brīdis ir pienācis, Zaharijas mēle atraisījās, un viņš pravietoja brīnumainas lietas gan par savu dēlu—Jāni, gan par To, kas nāks pēc viņa. Faktiski, gandrīz viss pravietojums ir slavinājums par to, kā Dievs žēlīgi ir izturējies pret izredzēto tautu, turot savus lielos, brīnišķīgos apsolījumus, vedot viņus līdz šai brīnumainajai dienai. “Lai slavēts Kungs, Israēla Dievs, jo Viņš ir uzlūkojis savu tautu un devis tai pestīšanu” iesāka dziedāt Zaharija. Dievs ir labs un žēlīgs, Viņš neaizmirst to, ko ir solījis caur praviešiem, glābt no visiem ienaidniekiem, parādīt žēlastību un pieminēt savu svēto derību, ko bija zvērējis tēvam Ābrahamam. Un šodien, ar Jāņa piedzimšanu Dievs ir devis šo pestīšanu. Zaharija zina, ka Jānis nebūs tas, kas šo pestīšanu gādās, bet Zaharijam, kā Dieva priesterim, ir pazīstami visi pravietojumi par priekšvēstneši, kas sagatavos Mesijam ceļu. Zaharija zina no eņģeļa vēstījuma, ka Jānis būs šis priekšvēstnesis un tas nozīmē, ka Pestītājs drīz būs klāt. Visi apsolījumi drīz piepildīsies. Un tādēļ viņš dzied. Nu, mēs nezinām, vai viņš tiešām dziedāja. Ir teikts, ka viņš pravietoja, bet es varu iedomāties, ka šajā sajūsminātajā stāvoklī viņš dziedāja, un dziedāja no visas sirds.
Kāpēc šāda līksmība, šādas gaviles? Zaharija turpina: “lai mēs, no ienaidniekiem izglābti, bez bailēm, svētumā un taisnīgumā Viņam kalpojam visas sava mūža dienas” (Lk 1:74). Izglābti no grēka, bez bailēm no nāves, caur Viņa sakramentiem darīti svēti un taisni, Svētā Gara spēkā spējīgi Viņam kalpot visas sava mūža dienas. Vai tas nav labs iemesls, lai līksmotos?
Šis dziedājums ir ticis dziedāts viscauri Baznīcas vēsturei, kopš ir lūgtas stundu lūgšanas. Balstoties uz Ps 119:164 “Septiņreiz dienā es slavēju Tevi / par tavām taisnajām tiesām!”, un pamudinājumu 1Tes 5:17 “Lūdziet Dievu bez mitēšanās!” Baznīca ir atlikusi septiņas reizes dienā lūgšanai. Vispazīstamākās no tām varētu būt “Laudes” (rīta lūgšana), “Sexta” (pusdienas lūgšana), “Vesperes” (vakara lūgšana), un “Completorium” (nakts lūgšana). Zaharijas lūgšana ir neatņemama daļa no rīta lūgšanas – kristiešiem iesākot savu dienu, slavējot Dievu par Viņa uzticamību sūtīt Pestītāju, kas liek mums kalpot svētumā un taisnīgumā. Šajā slavējumā ir arī atgādinājums kristiešiem būt maziem Jāņa Kristītājiem, sagatavojot ceļu Kristum pienākt pie visiem cilvēkiem, kurus satiksim šajā dienā.
Zaharijas vienreizīgais pravietojums būtu palicis tikai tāds vienreizīgs pasākums, slavinot Dievu par Jāņa Kristītāja piedzimšanu. Bet Svētajam Garam licies labi un piederīgi iedvesmot Lūkasu pierakstīt šo gadījumu, lai tur, kur tiek sludināta Jāņa Kristītāja piedzimšana, tiek atminēts šis Zaharijas pravietojums. Paldies Dievam par Jāni Kristītāju, paldies par viņa tēvu Zahariju, kurš, Svētā Gara iedvesmots, deva mums tik brīnišķīgu dziedājumu, un paldies Dievam, ka Viņš mums ir devis tik brīnišķīgu Pestītāju Jēzū Kristū! Āmen.