“Zakhaja sirds un Svēttapšana”, 28.nov.2018. (O.Svilāns)

“Ienācis Jērikā, Jēzus devās cauri pilsētai. Un, redzi, tur bija kāds vīrs, vārdā Zakhajs, viņš bija virsmuitnieks un bagāts. Viņš pūlējās ieraudzīt Jēzu, kāds viņš ir, bet nevarēja ļaužu pūļa dēļ, jo augumā bija mazs. Paskrējis tālāk uz priekšu, tas uzkāpa sikomores kokā, lai viņu ieraudzītu, jo viņam vajadzēja tur iet garām. Kad Jēzus nonāca tajā vietā, paskatījies uz augšu, viņš sacīja tam: “Zakhaj, kāp steigšus zemē, jo man šodien jāpaliek tavā namā.” Tas steigšus nokāpa un ar prieku viņu uzņēma. To ieraudzījuši, visi kurnēja, teikdami: “Pie grēcīga vīra viņš apmeties.” Bet Zakhajs piecēlies sacīja Kungam: “Redzi, Kungs, pusi no savas mantas esmu gatavs atdot nabagiem, un, ja esmu no kāda netaisnīgi kaut ko izspiedis, to atdošu četrkārtīgi.” Jēzus viņam sacīja: “Šodien šim namam pestīšana ir notikusi, jo arī šis ir Ābrahāma dēls.  Jo Cilvēka Dēls ir nācis, lai meklētu un glābtu pazudušo.” (Lk. 19:1-10)

Mūsu pārdomas šovakar sastāvēs no divām daļām: 1. “Par Zakhaja sirdi”. Un 2. par to, “kā Zakhaja nākotne pēc šī dzīves pavērsiena sasaucas ar mums tagad šodienā” – Svēttapšana.

Zakhajs, vai vecajā tulkojumā Caķejs, ir vietējais korumpēts ierēdnis, miljonārs, kurš sadarbojas ar okupantiem – Romas Impēriju, un ir labi iedzīvojies uz savu tautiešu rēķina. Bet tomēr Zakhaja slāpes pēc kaut kā vairāk un patiesa ir neaprakstāmas, jo viņš met kaunu pie malas un skrien pa Jērikas ielām un KĀPJ KOKĀ, – lai tikai ieraudzītu Jēzu! Viņš Jēzu ne tikai ierauga, bet arī Jēzus uzrunā viņu vārdā, un vēl vairāk – saka, ka “Viņam ir jāpaliek Zakhaja namā”. Zakhajs zina, kas viņš ir! Viņš tautiešu izpratnē ir grēcinieks un domāju arī savās acīs sevi tādu redz. Domāju, ka pūlis ar savu murdoņu viņam to atgādina tagad arī.

Mēs nezinām, kas tieši ir noticies Zakhaja namā, bet domāju Jēzus nav viņam neko tādu teicis, kā “Bagātajam Vīram” (Lūkas 18:18), kuram teica visu pārdot un izdalīt nabagiem, un sekot Jēzum. Un tas to nespēja izdarīt!

Zakhajam ir pieskāries Dievs un izmaina viņa attieksmi pret līdzcilvēkiem, naudu un dzīvi vispār! Jēzus viņam ne dēļ tās lielās summas, kuru viņš taisās atdot prom, saka: “Pestīšana ir notikusi!”, bet Jēzus redz Zakhaja salauzto sirdi! Šo grēkatziņas salauzto sirdi, kura saprot, ka tas pēc kā sirds PATIESI ir ilgojusies un iespējams klusībā lūgusi, ir šeit viņa namā. Un šis iztrūkstošais puzles gabaliņš ir iegūlies viņa sirdī. Svētais Augustīns ir teicis: “Dvēsele tik ilgi nav mierīga, kamēr tā neatrod mieru Dievā!” Ir izglābts pazudušais!

Kas tālāk?! Kas notiek ar Zakhaju nākotnē?!  Nav vēl viens māceklis pievienojies viņiem. Neatrodu arī Bībelē neko vairāk par viņu ne Apustuļu darbos, ne vēstulēs. Tas, ko atradu ir kādas leģendas no 4 gadsimta, ka ir bijis kāds Cēzarijas bīskaps Zakhajs vai otra leģenda ir, ka Francijā Zakhajs ir dibinājis kādu svēto kopienu. Bet tomēr šādi varianti ir maz ticami. Es patiešām ceru, ka Zakhajs pēc šī Jēzus apciemojuma izdarīja to, ko solījās un pēc tam nodzīvoja savu atlikušo dzīvi kā dedzīgs kristietis.

Un šī otrā daļa būs par to, kā tas sasaucās ar mums – mūsu ticības dzīvi.

Mūsu ticības dzīvē ir visbiežāk tā sauktā “pirmā mīlestība” uz Dievu, kurā mēs esam it kā “medusmēnesī” ar Dievu. Mēs ar aizrautīgi lasām Bībeli! Ejam uz dievkalpojumiem; Bībeles stundām; iesaistāmies visādās kalpošanās.  Liekās Dievs daudz uzrunā un atbild uz lūgšanām. Mums liekās, ka šis laiks nekad nebeigsies… Bet… skaudrā pasaule pēkšņi “trāpa” mums. Un mēs saprotam, ka dzīvojam Grēcīgā pasaulē un starp grēciniekiem.  Un vēl arī saprotam, ka grēcinieki ir arī baznīcā.  Un vēl kādā momentā mēs saprotam, ka arī paši esam grēcinieki! Jo turpinām grēkot gan domās, gan vārdos, gan darbos, gan ar savu neizdarību.   Nu tad jau izrādās visi ir liekuļi un es arī un “šo hobiju”, kas saucās Ticība var mest pie malas.  Bībele mājās sāk apputēt.  Dievkalpojumi arvien retāki. Lūgšanu dzīve lēnām pagaist.  Utt. Tuksnesis vai tumša ieleja!

Pārfrazējot  Klaivu Steiplu Luisu, kurš savā darbā “Skrūvšņores Vēstules” saka: “Ceļš uz pazušanu visbiežāk nav bezdibeņa mala, bet kā viegls ieslīps kalniņš uz leju”.  Tā notiek atkrišana no Dieva!

Pārejas posmi mūsu Ticības dzīvē saistās kopā ar kritieniem! Vai ziniet ar ko ir līdzīgi motociklisti un kristieši?! – Abi dalās divās kategorijās – tādi, kuri ir krituši. Un tādi, kuri vēl tikai kritīs! Galvenais, lai mēs pēc šiem kritieniem ceļamies augšā! Un gudrākais veids, kā piecelties ir “nostāties uz ceļiem”!  Dzīves grūtības un pārbaudījumi (tentatio) ir tie, kuri mūs norūda un izveido par kristiešiem. Aicinu iedomāties kādu personu, kuru cienam, lēnprātīgu, pazemīgu cilvēku!!!! Iedomājieties?!!? Vai nav tā, ka šis cilvēks ir tāds, kurš ir izgājis cauri daudzām dzīves grūtībām un satricinājumiem, kuri viņu tādu ir izveidojuši?! Tie ir šie “garīgie tuksneši” vai “tumšās ielejas” – tiem mums ir jāiziet cauri, lai varētu “uzkāpt nākamajā mūsu Ticības kalnā”.

Mums nav jāmeklē pašiem dzīves grūtības un pārbaudījumi – tie mūs paši diemžēl atradīs!  Bet atceramies, ka lai dimants no ogles izveidotos ir vajadzīgs liels spiediens un laiks! Tici – Dievs pie Tevis strādā un ir gatavs vest tālāk uz vēl brīnišķīgākām zāļainām ganībām.

Un noslēgumā – pāris lietas, kuras mums palīdz noturēties un atjaunoties tanī “pirmajā mīlestībā” uz Dievu:  “Svēttapšanas padomi”.

Aicinu būt attiecībās gan “vertikālās” – tas ir ar Dievu –  lasot ikdienā Rakstus, garīgu literatūru un lūdzot. (Bībele nav kūka, kuru pa reizei svētkos pagaršot, bet gan maize, kuru vajag lietot ikdienā). Gan arī esam attiecībās “horizontālās” – Esi draudzē! Ar citiem kristiešiem sadraudzībā (sarunās un diskusijās). Tu vari kādu stiprināt un dažreiz arī Tev var palīdzēt piecelties! Grēksūdze un Vakarēdiens, kuru kopā baudīsim pēc mirkļa! –  Ticībā saņem Kristu maizē un vīnā!

Lai Dievs mūs Svētī, ka varam paši savā dzīvē saredzēt gan šo “Zakhaja koku” no kura var ieraudzīt Jēzu! Un izmantojam visus Dieva dotos ieročus, lai paliktu vai atjaunotos mūsu “pirmajā mīlestībā” uz Dievu! 51. psalms: 19. “Upuri, kas patīk Dievam, ir satriekts gars; salauztu un sagrauztu sirdi Tu, Dievs, nenoraidīsi.”

Vienīgi Dievam lai Gods! Āmen.