“Žēlsirdības auglis”, 06.10.2021 (K.Zikmanis)

Teksti: 2Ķēn 6:1–23; 1Kor 5:9–6:11; Mt 5:38–48

“Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.” (Mt 5:48)

Šodienas lasījums ir no Kalna sprediķa. Vairāki ir saukuši Kalna sprediķi par Jēzus manifestu, kur Viņš izsaka savus principus un nodomus sakarā ar to, kādai jābūt ticīgo dzīvei. Viņš izaicina farizejus, kuriem ticības dzīve izpaudās tikai ārišķīgi, lai viņi domā par izmaiņām arī sirdī un prātā, kā arī izaicina parastu cilvēku pacelt latiņu savā ticības dzīvē. Kalna sprediķim ir ko piedāvāt ikvienam, vai tas būtu mierinājums vai izaicinājums, ar galamērķi vest visus pie Jēzus, kurš vienīgais var piecelt, piedot un piepildīt.

Kalna sprediķis ir daudz vairāk nekā tie “svētīgi” vārdi, ko visi zina. “Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder Debesu valstība. Svētīgi tie, kam bēdas, jo tie tiks iepriecināti” (Mt 5:3-4) u.t.t. Kalna sprediķis ir ļoti garš – vairākas nodaļas, no 5. līdz 7. nodaļai ieskaitot. Šajā garajā sprediķī Jēzus nerunā par vienu tēmu pēc otras, bet izskaidro deviņas tēmas, ko Viņš ieskicēja ar tiem “svētīgi” vārdiem sākumā. Šodienas lasījumā Jēzus izskaidro un paplašina tēmu “Svētīgi žēlsirdīgie, jo tie dabūs žēlastību.” (Mt 5:7)

Ko nozīmē vārds “žēlsirdība”? Latviešu valodā nav liels vārdu krājums, kas šo jēdzienu aprakstītu. Visi vārdi satur vārdu “žēl” – “žēlastība”, “žēlsirdība”, “iežēlošanās” u.t.t. Mēs sakām, ka mums kādu ir žēl, vai mēs iežēlojamies par kādu. Kas nāk prātā? Iespējams, skumja situācija, kur kādam ir nepieciešama palīdzība, piemēram, kāds ir palicis bez iztikas līdzekļiem, un mums ir žēl. Tas, kas ir žēlsirdīgs, ir cilvēks, kas palīdz otram.

Ebreju valodā vārds “žēlsirdīgs” ir “hhesed”. Šim vārdam ir vairākas nozīmes. Pirmā ir “būt žēlsirdīgam”, otrā ir “parādīt laipnību”, un trešā ir “parādīt cieņu”.

Kad Jēzus saka, ka mums “jābūt žēlsirdīgam”, vai “svētīgi žēlsirdīgi”, oriģinālvalodā Viņš nesaka, ka mums ir jājūt žēlums vai skumjas par kādu citu cilvēku (kaut tā ir daļa no šī vārda nozīmes), bet drīzāk “neizpildīt sodu”, ko šis cilvēks ir pelnījis. Kad Bībele saka, ka Dievs ir žēlsirdīgs pret mums, visdrīzāk šeit ir domāta šī nozīme – “neizpildīt sodu”. Kad sakām, ka Dievs ir žēlsirdīgs, tas nozīmē, ka Viņš neizpilda mums pelnīto sodu, bet žēlastībā mums dod piedošanu un glābšanu Kristus dēļ.

Runa ir par atriebību. Mums, kā Dieva bērniem nebūs atriebties, ja kāds mums ir darījis pāri. Mums būs piedot mūsu pāridarītājam vai pāridarītājiem. Vai tas būtu cilvēks, grupa, institūcija vai valsts. Kā mans garīgais tēvs, māc. Mārtiņš Irbe saka, ka mums ir jāpiedod vienmēr, visiem, visam. To nav viegli izdarīt. Varbūt mūsu instinkts prasa likt zobu pret zobu un aci pret aci, bet Jēzus saka, lai mēs esam žēlsirdīgi. Tas liek mums skatīties uz Jēzus piemēru pie Krusta, kad Viņš teica “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara” (Lk 23:34). Tas liek mums nākt pie Jēzus, lai Viņš dod mums spēku piedot.

Tas nenozīmē, ka piedošanā nav vietas taisnībai. Jautājums ir, vai mūsu taisnīgums degradējas atriebībā? Kad Jēzus saka, ja kāds tevi sit pa labo vaigu, pagriez arī kreiso, mums ir interesanta mīkla. Kā Māc. Edgars Mažis mums mācīja Lutera akadēmijā, vairums cilvēku ir labroči. Ja labrocis sit kādam vaigā, parasti viņš trāpīs pa kreiso vaigu. Vienīgais veids, kā sist citam pa labo vaigu ir no sāniem vai aizmugures. Respektīvi, sist otram negodīgā veidā. Mažis piedāvā, ka pagriezt otru vaigu varētu nozīmēt nostāties ar negodīgo cilvēku aci pret aci godīgā veidā, nevis lai atriebtos, bet nostātos ļaunumam pretī, līdzīgi kā nostātos pretī huligānam skolā.

Ir tāds teoloģisks termins kā “taisnīgas dusmas”, tādas kā Jēzus parādīja templī, kad Viņš izdzina dzīvnieku tirgoņus un apgāza naudas mijēju galdus. Henrijs Vards Bīčers bija amerikāņu mācītājs, kas 19.g.s. cīnījās par verdzības atcelšanu. Viņš par taisnīgām dusmām teica tā: “Cilvēks, kas nemāk būt dusmīgs, nemāk arī būt labs. Kāds, kurš nezina, kā būt satricinātam līdz sirds dziļumam sašutumā par ļaunumu, ir vai nu sēne vai ļauns cilvēks.”

Otrā nozīme žēlsirdībai no ebreju valodas ir “parādīt laipnību.” Jēzus saka, “Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: tev būs savu tuvāku mīlēt un savu ienaidnieku ienīst” (Mt 5:43). Ir viegli saprast šo izteicienu, mīlēt “savējos”, ienīst ienaidniekus un domāt, ka man nav ienaidnieku, ko ienīst. Bet ebreju valodā, lai parādītu kontrasta pakāpi starp vārdiem, lieto galējības. Kad Jēzus saka, “Ja kāds nāk pie Manis un neienīst savu tēvu un māti, sievu un bērnus, brāļus un māsas un pat savu paša dzīvību, tas nevar būt Mans māceklis” (Lk 14:26), Viņš nedomā burtiski, ka mums ir jāienīst savus vecākus vai ģimenes locekļus vai sevi pašu. Tas ir vienīgais veids ebreju valodā, lai teiktu, ka mums būs Jēzu mīlēt vairāk nekā viņus. Šo teicienu par tuvāko mīlestību un ienaidnieku nīšanu var tulkot arī kā par vienaldzību pret nepazīstamu cilvēku vai svešinieku. Es viņus neienīstu, bet man par viņiem ir vienalga.

Jēzus paceļ latiņu un saka, ka mums būs mīlēt visus cilvēkus, ne tikai “savējos”, bet arī tos, kurus satiekam tramvajā vai veikalā, līdz pat mūsu ienaidniekiem. Mums būs viņus mīlēt, t.i. būt laipniem pret tiem, palīdzēt tiem u.t.t., kā arī par tiem lūgt. Te nav vietas šķirot cilvēkus rasēs, sociālās šķirās, tautībās, politiskos uzskatos vai jebkādos citos veidos. Mūsu viedokļi var nesakrist, bet Jēzus saka, ka mums ir jāmīl visus. Kā daudz, ja pat ne viss, ko Jēzus no mums prasa, arī šī prasība ir grūta un teju neiespējama mūsu pašu spēkā. Šis ir auglis, kas izaug no sirdī mītošā Svētā Gara, kas mums dots kristībās. Katru reizi, kad Gars mums piekodina, ka neizdzīvojam Kristus ideālu, un mēs to nožēlojam, mēs nomirstam sev un augam Kristū. Šis ir svētdarīšanas ceļš. Šis ir krusta ceļš.

Pēdējā nozīme žēlsirdībai ebreju valodā ir “parādīt cieņu”. Es domāju, ka šajā Covid laikā būt žēlsirdīgam nozīmē cienīt citiem cita viedokli, neuzskatīt citādi domājošos par draudiem vai ienaidniekiem it sevišķi, ja tas ir brālis vai māsa Kristū. Kā mūsu arhibīskaps ir teicis, mūsu identitāte ir Kristū, nevis medicīniskā procedūrā. Ja kā kristieši mēs identificējam sevi vispirms kā vakcinētie/nevakcinētie un ne kā Dieva bērnus, kuri dārgi atpirkti ar Kristus asinīm, tad kaut kas nav kārtībā. Tikai Kristū mēs spēsim kļūt par tādiem, ko Viņš ir iecerējis. Tikai Viņā mēs spēsim būt patiesi žēlsirdīgi pasaulē, kas kļūst arvien neiecietīgāka, sašķeltāka un polarizētāka. Tādēļ Jēzus mums saka: “Tāpēc esiet pilnīgi, kā jūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs.”

Būt pilnīgākam, kā mūsu Debesu Tēvs ir pilnīgs, ir liela prasība. Bet Jēzus nav atstājis mūs vienus pašus.  Caur Vārdu un Sakramentu, caur lūgšanu un garīgajām disciplīnām, t.i. caur Svētā Gara darbību mūsu sirdīs mēs pieaugam žēlsirdībā, laipnībā un cieņā citam pret citu. Tas ir auglis, kam Kristus liek augt mūsos, kad mēs augam dievbijībā un svētumā. Tā ir pavēle, ko Viņš pats palīdz mums sasniegt, ja mēs to vēlamies. Lai Kristus caur Svēto Garu palīdz mums to sasniegt. Āmen.